Brīvprātīgā darba projekts “Create your EVS” tuvojas noslēgumam
Kopš 2017.gada oktobra Jaunatnes starptautisko projektu aģentūras koordinētās programmas “Erasmus+:Jaunatne darbībā” ietvaros, Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā darbojas divi Eiropas brīvprātīgie – Egle no Lietuvas un Elia no Itālijas. Projekts ir bijis dažādiem piedzīvojumiem pilns un straujiem soļiem tuvojas noslēgumam, kad abi jaunieši Alūksnē būs pavadījuši 9 mēnešus, šeit dzīvojot, darbojoties jauniešu centrā un pavadot šeit savu brīvo laiku. Abiem jauniešiem tika uzdoti dažādi jautājumi par viņu pavadīto laiku Alūksnē, ieteikumiem citiem brīvprātīgajiem, kā arī viņu nākotnes plāniem.
Kas visvairāk paliks atmiņā no projekta Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā?
Egle: Projekta laikā bija ļoti daudz jauku brīžu un notikumu, ka ir grūti izvēlēties kādu vienu konkrētu. Varbūt Filmu vakars ar jauniešiem, kad mēs palikām pa nakti jauniešu centrā. Toreiz neilgi pirms filmas sākuma neviens nebija atnācis un mums likās, ka tā arī varēsim skatīties filmu trijatā, taču tad pēkšņi ienāca vesels bariņš ar jauniešiem un filmu nakts izvērtās par ļoti jauku un atmiņā paliekošu pasākumu.
Elia: Pirms kāda laika bija kāds pasākums, kurā es biju atbildīgs par fotogrāfiju uzņemšanu. Nākamajā dienā pēc pasākuma pāris manis uzņemtās fotogrāfijas tika publicētas vietējā avīzē, kas man bija liels gods.
Kura ir mīļākā vieta Alūksnē?
Egle: Grūti izvēlēties, bet laikam mīļākā vieta bija mūsu dzīvoklis, ar kuru mums bija tādas “mīlu/neciešu” attiecības, jo ziemā bija diezgan auksts. Bet man paliks ļoti daudz jauku atmiņu, kas tika radītas mūsu mājās, gan satiekoties ar draugiem, gan uzrīkojot kādu ballīti. Es tur tiešām jutos kā mājās.
Elia: Es laikam teikšu, ka tas ir parks netālu no ezera, tā ir viena no top3 vietām. Tāpat man arī ļoti patīk Tempļa kalnā un visa tā pussala. Vēl viena vieta, kas man ļoti patīk, kas gan ir nedaudz ārpus pilsētas, ir Lāzberģis.
Pie jums ik pa laikam brauca kāds ciemos, gan ģimenes locekļi, gan draugi, gan brīvprātīgie, kas darbojas citos jauniešu centros Latvijā. Kādas ir viņu domas par Alūksni?
Egle: Visiem ļoti patika Alūksnē. Gan draugi, gan ģimene bija domājuši, ka dosies uz kādu pavisam mazu ciematiņu, bet tā pavisam neesot taisnība. Alūksne nav nekāda lielpilsēta, taču te tiešām ir daudz ko darīt. Kaut pastaigas šeit ir ļoti jaukas un izbaudāmas.
Elia: Visiem cilvēkiem, kas bija atbraukuši pie mums ciemos, ļoti patika Alūksne, ‘tas ielas, veikali, arī sajūta, kādu radīja šī pilsēta. Vienīgais, par ko viesi sūdzējās, kā Alūksne ir salīdzinoši tālu no lielajām pilsētām un Rīgas, taču atbraucot šeit, visi bija ļoti priecīgi.
Vai tuvākā vai tālākā nākotnē plāno atgriezties Alūksnē?
Egle: Jā, pavisam noteikti. Mēs ieguvām daudz labus draugus, ko noteikti apciemosim.
Elia: Noteikti atgriezīšos! Esmu arī uzbūvējis koka galdu, ko šobrīd esmu atstājis pie viena drauga, bet vēlos to kaut kā aizgādāt mājās. Esmu sev apsolījis atgriezties Alūksnē nākamajā vasarā.
Kāpēc jauniešiem vajadzētu piedalīties brīvprātīgā darba projektos?
Egle: Ir ļoti daudz iemeslu. Pirmkārt, tas dod ļoti daudz iespēju mācīties jaunas lietas. Arī tad, ja šīs lietas nav tieši saistītas ar darbu, tāpat Tu vari tās integrēt savā projektā. Piemēram, es vēlējos iemācīties programmēt ar Micro:bit datoriem, tāpēc es izveidoju savu projektu, kur kopā ar bērniem mācījāmies to darīt. Manuprāt, mācīšanās pieredze ir pati galvenā. Un, protams, ir arī ļoti jauki dzīvot kādā citā valstī ilgāku laika periodu. Kaut gan es esmu no Lietuvas, kas it kā ir tik līdzīga valsts, taču dzīvojot šeit, es iepazīstu Latviju pamatīgi un pamanu šīs valsts unikalitāti, kopīgo un atšķirīgo. Un es spēju saprast latviešu valodu tādā pamata līmenī, kā arī nedaudz komunicēt ar vietējiem un cilvēki mani arī saprot.
Elia: Brīvprātīgā darba projektos var doties pamatā no 18 gadu vecuma, tā kā es uzsāku projektu 19 gados, esmu gandrīz iespējamais jaunākais projekta dalībnieks. Es zinu daudzus cilvēkus, kas pabeiguši vidusskolu un nezina, ko darīt un ir apjukuši dzīvē un piedāvājumā. Beigu beigās viņi iestājas augstskolā un studē kaut ko, kas viņiem īstenībā nemaz nepatīk un zaudē vismaz gadu, vai arī dodas kaut kur strādāt, lai tikai nopelnītu iztiku un sāktu dzīvot patstāvīgi. Man šis gads, ko pavadīju projektā bija ļoti noderīgs, lai es iepazītu vairāk sevi. Ja kāds man teiks, ka nezina, ko darīt nākamo gadu, es noteiktu ieteikšu viņiem gadu apdomāt savu dzīvi, izdarīt izvēles, atrast sevi un doties brīvprātīgajā darbā ir viens no labākajiem veidiem, kā pavadīt šo gadu un iemācīties sevi.
Ko tu ieteiktu nākamajiem brīvprātīgajiem, kas darbosies Alūksnē kādos citos projektos?
Egle: Noteikti ieteiktu socializēties ar vietējiem iedzīvotājiem pēc iespējas vairāk, jo cilvēki Alūksnē ir brīnišķīgi. Esmu ļoti priecīga, ka mēs sākām un atradām veidu, kā pavadīt laiku ar vietējiem, jo, cik esmu dzirdējusi no citiem brīvprātīgajiem citās pilsētās, viņi nav ieguvuši tik daudz draugu, kas ir vietējie. Viņi pārsvarā pavada laiku kopā ar citiem brīvprātīgajiem, kas darbojas tajā pašā vai citā pilsētā. Es domāju, ka komunicēšana ar latviešiem viennozīmīgi uzlabo valodu, kā arī palīdz dziļāk izprast valsti un kultūru. Taču darba ziņā es noteiktu iesaku nebaidīties riskēt un mēģināt sevi izaicināt un darīt lietas, kuras, tavuprāt, var neizdoties vai var nesanākt. Jo bieži vien rezultāti var pārsteigt.
Elia: Pēc iespējas ātrāk iesaistīties vietējo iedzīvotāju aktivitātēs, iegūt draugus. Un noteikti mācīties latviešu valodu. Tas nav viegli iekļūt vietējā kopienā, bet tiklīdz tur iekļūsti, ir daudz vieglāk. Darbā es ieteiktu pēc iespējas ātrāk iepazīt tos cilvēkus, ar ko strādāsi, piemēram, manā gadījumā tie ir bērni. Jo ātrāk saproti, kas bērniem patīk, ko viņi ir gatavi darīt, jo vieglāk ir ar viņiem darboties, atrast kopīgu valodu un viņi ar prieku turpinās nākt uz jauniešu centru.
Ko Tu darīsi, kad pēc projekta atgriezīsies mājās?
Egle: Es plānoju turpināt iesaistīties Erasmus+ projektos, kā arī man jau ir idejas, lai rakstītu pati savu projektu programmā Erasmus+. Pamatā, palikt darboties Erasmus+ laukā gan kā dalībniekam, gan kā organizatoram.
Elia: Es uzsākšu studijas tehniskajā skolā, lai kļūtu par daiļdārznieku. Tas nav tikai dārznieks, bet tas ir arī dizaineris, mākslinieks, kam ir zināšanas par augiem un spēja veidot dažādas kompozīcijas.